Nākamajā dienā mēs apmeklējām Adler Planetarium, tas ir, Adlera planetāriju, pirmo un vecāko Amerikā.
Izskatās tas kā seno šumeru tempļa un SETI teleskopa krustojums. Jūs nezināt, kā izskatās seno šumeru templis, bet jo labāk – neviens mani neapgāzīs.
Toties jūs pilnīgi droši varat uzzināt, kā izskatās slavenā ārpuszemes civilizāciju meklēšanas projekta teleskops. Un salīdzināt.
Planetārijs atvērts 1930. gadā par filantropa Maksa Adlera naudu
Planetārijs atrodas Museum Campus parkā, kur blakus atrodas vairāki muzeji – neskaitot planetāriju, tur vēl ir Šeda okeanārijs un Field Museum Of Natural History, nosaukums, kuru es neriskēju tulkot, baidoties ieslīgt burtiskumā. Domāts ir tas, ka muzejs ir dabaszinātņu, bet eksponāti bieži vien ir sačiepti no izrakumiem. Lai aizietu uz šiem muzejiem, mēs nopirkām Chicago City Pass – vairāku biļešu komplektu uz dažādām vietām, kur komplekta cena ir mazāka, nekā pērkot atsevišķi. Koncepcija populāra, ir arī Viskonsindelsai (Wisconsin Dells), kurā mēs bijām nedēļu vēlāk. Patīkami, ka šādu caurlaižu īpašnieki iet kā baltie cilvēki – bez rindas, un to sauc kaut kādā speciālā vārdā, bet es to aizmirsu, tāpēc meklējiet komentāros, ceru, ka vietējie atcerēsies.
Pirms apmeklējuma visi mani priekšstati par planetārijiem aprobežojās ar Sautparka sēriju, kur pilsētas planetārijs bija zaudējis popularitāti. Lai to atjaunotu, bērnus ar projektora palīdzību zombēja uz pastāvīgu atgriešanos un jaunu upuru pievilināšanu. Īstenībā viss izrādījās ne tik drūmi. Neskaitot pašu planetāriju, ēkā atrodas astronomijas un kosmosa muzejs, kā arī kruti kino griesti puslodes formā – sistēma, kas pazīstama kā fulldome theater. Kaut ko tādu redzēju pirmo reizi, bet to arī ASV nav daudz.
Bet no šī rakursa izskatās pēc ebreja kipā
Planetārija muzejā bija neslikti – ļāva attālināti pastūrēt marsa gājēja (vai mēness gājēja? caura atmiņa) modeli, parādīja planētu mērogus bumbu izskatā zem griestiem (lai gan es tās jau biju ielicis) un paspaidīt pogas izglītojošās datorspēlēs – kas cūka dubļus vienmēr atradīs programmētājam vienmēr ir liels prieks. Priecē, ka šādu interaktīvu instalāciju ASV muzejos ir diezgan daudz, turklāt daudzas – ar skārienekrāniem. Kad pienāca laiks, mēs aizgājām uz diviem show, kā viņi tos te sauc.
Pirmais – Ilinoisas zvaigžņotās debesis. Tur mums pastāstīja, kas ir Lielais Lācis/Kausiņš un kā pēc tā atrast Polārzvaigzni. Es pēc tam mēģināju vairākas reizes – sanāk bez problēmām. Lūk, ko nozīmē – labs uzskates līdzeklis. Pēc tam pagrozīja debesis, lai mēs zinātu, kā tās izskatās dažādās sezonās. Spilgtu un lielisku attēlu uz milzīgā kupola nodrošināja grandiozs devaiss zāles centrā, kas izskatījās pēc citplanētieša senlaicīgā ūdenslīdēja skafandrā, un kas šova laikā majestātiski griezās un kustējās uz dažādām pusēm.
Adlera planetārija projektors.
Kas ir interesanti, par zvaigznēm dzīvajā stāstīja jauna meitene un darīja to ļoti veikli – nevienu reizi nenojuka, neskaitot tos gadījumus, kad viņai traucēja skolēni no to sugas, kurus nedrīkst saukt vārdā un uz kuriem mums nepaveicās uzrauties. Starp citu, ziņkārību raisa tas, ka Polārzvaigzne laika gaitā mainās – senajiem ēģiptiešiem par polāro sauca citu zvaigzni nekā mums. Sarežģīts astronomiskais pamatojums tam iziet ārpus šī raksta rāmjiem. (Tā ir tāda atruna cilvēkam, kurš ir ārkārtīgi vājš astronomijā).
Otrais šovs – filma par melnajiem caurumiem, populārākā no planetārija filmām. Filma bija caurvīta ar mīļo amerikāņu patosu un emociju uzkarsēšanu izteiksmīgas aizkadra balss veidā, kuras mērķis bija izcelt varenos specefektus par galaktikas centru un tālajiem miglājiem. Interesanti, ka pirms tam citas filmas treilerī es saskatīju, ka balss tur pieder Lorijai Andersonei. Tagad skaidrs, ar ko komponiste pelnīja iztiku, kamēr nebija kļuvusi slavena.
Planetārija pagrabā bija stāstījums par astronomiju dažādos laikos ar kostīmiem. Un šī ir mana māsa.
Pirms filmām mēs papusdienojām kafejnīcā Galileo's, tas ir, "Pie Galileja". Vispār tādus nosaukumus amerikāņi ļoti mīl, ja es to vēl neesmu teicis. Jāatceras kaut vai dažas no tām vietām, kur mēs bijām – Macy's, Hoolihan's, Culver's, Kohl's un Woodman's (par pēdējām četrām runa vēl priekšā). Acīmredzot te lomu spēlē gan tas, ka daudzas firmas ir dibinājis viens cilvēks, gan tas, ka šāds nosaukums izskatās cilvēcīgāks un tādēļ mārketinga ziņā pievilcīgāks. Starp citu, planetārija ēka atrodas uz gara mākslīga uzbēruma, no kura ļoti labi redzams Loop (lūps). Tā Čikāgā sauc to, kas citās pilsētās parasti saucas dauntauns. Latviski tas nozīmē vienkārši darījumu centrs.
Rets gadījums, kad es padevos tradīcijai bildēties uz visādas slavenas figņas fona
Kā redzams, šajās bildēs ēkas nav brūnas, kā es visus mēģināju pārliecināt iepriekšējā rakstā. Bet to visi jau sen ir aizmirsuši un uz pārspīlējumiem mani nepieķers, jo raksta mūžs cilvēku atmiņā ir īss. Lai gan pat šajos divos uzņēmumos ezera krāsas ir atšķirīgas – ko gan lai saka par iepriekšējo rakstu, kurš pēc žž mērauklas vispār ir citā laika epohā.
Maika man ir nošļukusi, jo pūš spēcīgākais vējš. Bet pie tam galīgi nav auksti, jo temperatūra ir kādi 26 grādi, ja ne vēl augstāk. Bet miecos es tāpēc, ka saule ir ļoti spilgta un programmētājam pavisam nepierasta. Novērtējiet uzrakstu uz maikas – divas reizes amerikāņi bija stāvā sajūsmā un vēl pāris reizes smaidīja.
Bilde no Burning Man festivāla
Pie planetārija, starp citu, varēja par naudu pavizināties ar slaveno Segway, divriteņu elektroskrejriteni gīkiem, tas ir, tehnoīduma cienītājiem. Taču tam vajadzēja diezgan daudz laika un ne tik spilgtu sauli, citādi es aizripotu taisnā ceļā Mičiganas ezerā, neskatoties uz visiem tā datoriem un žiroskopiem. Starp citu, runā, ka Segway lietas šogad aizgājušas uz augšu – kas nav nekāds brīnums, pie degvielas cenas 5$ par galonu, bet naftas – 142$ par barelu. Lai gan, segveju es esmu redzējis pat Vecrīgā, kur tas smieklīgi palēcās uz bruģa. Un vēl, runā, ka viens hakeris sev tādu pašu nedēļas laikā uzmeistaroja no rezerves daļām, tā vietā, lai maksātu 5000$ par oriģinālu.
Pēc planetārija apmeklējuma mēs pēc Taņas ielūguma kājām caur Mileniuma parku devāmies uz restorānu Grand Lux Cafe, bet tā ir tēma jaunam rakstam.